Vecāsmātes vecāmāte galvenās spēles varones arī bija to traģisku notikumu lieciniece. Spēlētājam nākas satikties ar sen mirušā sievietes garu un doties tajā naktī, kad kuģis nogrima. Lai gan stāsts ir izstāstīts jau ne reizi vien, spriežot pa ekrānšaviņiem, spēle var izrādīties pat ļoti neslikta. Pie nelaimes, skaistas bildes nav varējuši pastastīt par drausmīgo spēlēšanu.

Tie, kas izturēja kaut vai desmit spēles minūtes, ir apveltīti ar patiešām eņģeļu pacietību, tāpēc ka spēlē pavisam nav kaut ka, kas varētu izsaukt interesi. Spēlētājam vispār netiek doti nekādi norādījumi, ko izdarīt un kur iet, bet sliktākais par visu - tas ir mīklas, kuri ir atņemti jebkādas jēgas. Mini spēles Sakrāj-trīs vienādus žanra var novest no prāta kā vēlis, tāpēc ka, gatavi sastrīdēties, lēnāku spēļu, nekā šī, Jums diez vai nācās redzēt.

Kas attiecas uz priekšmetu meklējumu, tad tās ir ļoti nesaprotams un garlaicīgs. Adatas salūkošanas process siena kaudzē diez vai iepriecinās ko tak tas neviens bija. Nobeigšanā pie visa, par katru nejaušu klikšķi spēlētājs saņem naudas sodu. Interesanti, izstrādātāji patiešām domāja tādējādi pielikt sarežģītības un intereses spēlei? Pretīgi skaniski efekti tikai palej eļļas ugunī. Un ja vien ne brīnišķīga grafika, mēs vispār nebūtu pamanījuši spēli. Godīgi, tā ir pati sliktākā spēle par Titaniku.