Kolorīta animēta grafika ar atrāšanu vietu pārtīšanu no pirmā skatiena piekukuļo ar savējo svaigumu. Sākumu ainas izskatās nedaudz padrūmi, bet jau pēc pusstundas, kad Jūs pametīsiet pakalna virsotni un nokļūsiet pilsētā, kuru aizlēja saule, Shaban būs pirms Jums visa savējā skaistumā. Fonu vairākums atgādina ilustrācijas no bērnu grāmatiņām. Daži no tiem ir komiskāki, citi ir gleznaini un krāsaini, bet visumā, no pirmās līdz pēdējai ainai, spēle ir izturēta vienā grafiskā stilā: ar mājiņām, ar augstu detalizētajiem personāžiem un lielo daudzumu animēto elementu. Atšķirībā no mūsdienīgu spēļu vairākuma, pasaules Shaban pētījums notiek no trešās sejas, tas ir, Jūs redzat, kā Jūsu personāžs skrien pa ekrānu pseido- trisdimensionalā pasaulē, kas tāpat ir liels pluss.

Savienojot sevī diezgan neparastu grafiku ar aizkustinošo sižetu par drūmu ganu Shaban vārdā un viņa kareivīgajām aitām, ar liela skaita video iestarpinājumiem amerikāņu komiksu stilā, uzjautrinošajiem personāžiem un jautriem momentiem, Shaban būtu visas izredzes savaldzināt spēlētājus ar savējo svaigumu, ja vien nebūtu pāris visai nozīmīgu trūkumu. Pirmais, kas metas acīs, kad Jūs sākat spēli -pilna teksta neesamība. Galvenais varonis un viņa jērs, par kuru Jums tāpat nākas paspēlēt, runā tikai izsauksmes vārdiem, it kā “Baa”, “Ak” un “Jāā”, domā ar bildēm un simboliem, kuri ir ”!¿#?*”, un, kas nav pārsteidzoši aitas gadījumā, neved nekādus ierakstus.

Apmācības vietā spēlē iztēlojas tabula ar simbolu, uz kuriem izmaina savējo ainu kursors uzvedinot uz dažādiem aktīviem apgabaliem, kā arī īsām instrukcijām meklējuma un spēļu pasaules pētījuma ainu sakarā uzskaitījumu. Vai ir vērts runāt, par to, ka tas nav arkanoids, kurā un tā viss ir skaidrs, un triju paiešanas lapaspušu piedzīvojumu spēlei ar paskaidrojumiem nav pietiekami? Par to, piemēram, ka inventārs atveras uzvedinot kursoru ekrāna virsdaļā, mums nācās noprast patstāvīgi, bet taču tas ir ne mīklu spēle, bet izstrādātāju vienkārša kļūda!

Ierastu spiedpogu uz ekrāna nav, dienasgrāmatas nav principā, inventārs pastāvīgi aiztek kaut kur augšā, bet karte atveras ar spiedpogas “M” uzspiešanu angļu klaviāturā, un nekādi citādi. To izmantot navigācijai ir diezgan bezjedzīgi, dīvaino zimējumu spēkā, toties ar kartes palīdzību var veikt acumirklīgus ceļojumus no vienas atrāšanas vietās uz citu, kas var ievērojami ietaupīt Jums laiku. Bez tam, Shaban iztēlojas tikai viens sarežģītības līmenis, kurā pastāvīgi mirkšķina aktīvi apgabali, bet pie tam pateikšanas priekšā ir pārlādējamas veselas divas minūtes. Mīklu vairākuma lēmums galēji nav loģisks, un nonākt līdz viņam ar savējo galvu praktiski ir neiespējami. Taisnīguma dēļ, ir vērts atzīmēt, ka galveno varoņu darbību nekonsekvence un dīvaina notikumu attīstība tikai pieliek sarežģītības spēlei, liekot spēlētājam atrast lēmumu nejauša priekšmetu inventārā pārlikšana un vienkārša mīklu lēmuma variantu meklēšanas metode.

Pie reizes, par mīklam, par spīti uzdevumu vairākuma neorģinalitātei, izstrādātājiem izdevās sarežģīt tos tik, ka lauzt galvu nākas ne vienu minūti. Piemēram, mīklai ar samudžinātajām šņorēm bija tik tumšs fons, ka mēs neko neesam varējuši saredzēt. Tā kā palaist mīklas nedrīkst, nākas meklēt lēmumu uz labu laimi, kas nav visai patīkami un interesanti, patiesībā runājot. Vai, ņemsim piemēram, uzdevums ar zobratiem pašā spēles sākumā. Lai dabūtu zobrata lausku no dobuma, nepieciešams atrast magnētu, ķert kāpurķēdi, pieāķēt magnētu pie kāpurķēdes un palaist viņu dobumā. Lūk sakiet, Jums atnāca galvā ņemt rokās nejauku kāpurķēdi un pieāķēt pie tās muguras magnētu? Mums, noteikti, nē!

Ir spēlē un nenozīmīgāki svītrojumi, kuri, tomēr, nodara lielas neērtības. Piemēram, pēc tam, kad Jūs izmantojat pateikšanu priekšā meklējuma ainās, spiedpoga top neaktīva uz divām minūtēm. Nav nekāda taimera, nekādu smilšu pulksteņu, nekādas diagrammas, kas norāda uz to, cik laika palika gaidīt. Kopumā, kad mēs tikai sākām spēlēt, mēs padomājām, ka pateikšanu priekšā principā var izsaukt tikai reizi par ainu. Tālāk, visas demonstrācijas nākas taisīt ciet ar rokām ar spiedpogas “Palaist” uzspiešanu. Tas nav nozīmīgs trūkums, un dauz ko viņš neizdara, bet, atkal jau tomēr, spēles sākumā mēs nogalinājām ar laika minūti, velti gaidot demonstrācijas turpinājumu, kura, kā nokļuva, jau ir noslēgusies, bet nez kāpēc nav aizgājusi no ekrāna.

Kopumā, kā runā, pirmā pankūka ar piku. Ar milzīgu potenciālu, Shaban trūkumu rindas dēļ atgādāja mums kur vairāk problēmu, nekā baudas. Dialogu neesamība, komentāru un dienasgrāmatas atņem nozīmīgas pievilcības daivas spēli, bet absolūts mīklu neloģiskums galīgi noindē spēļu procesu. Patiesībā runājot, ja mēs redzēsim jaunu spēli no Peta Game, tad noteikti un ar lielo prieku paspēlēsiem tajā, bet Shaban mēs varam rekomendēt tikai visai šaurai spēlētāju kategorijai, ieskaitot spēļu eksotikas īstu cienītāju amatieriem un hardkora spēlētājiem. Patīkamas atpūtas!