Tātad, mums priekšā Film Fatale: Lights, Camera, Madness.

Nāksies doties pagājušā gadsimta 40.gados, lai atklātu viena kinorežisora mīklainas izzušanas cēloni, izmeklējot vecas kinostudijas. Patiesībā sacīt tieši tādu intriģējošo nodarbi mēs jau sen gaidījām, gurstot no klaiņojumiem pa tumšām dienestmuižām un kapsētām. Ticiet, nav mazāk sagrābjošs izmeklēt kinostudijas, kas ir pamestas un neapdzīvotas, jo vairāk vienatnē.

Ja vien spēle Film Fatale: Lights, Camera, Madness nebūtu tik ārkārtīgi vienkārša, viņa varētu iekarot daudzlielāka spēlētāju daudzuma sirdis . Ainu ar priekšmetu meklējumu pietiek, bet pats meklējums neiztēlojas nekādu sarežģītību. Ir pat dažas mīklas, taisnība, visi tie jau bija sastopami mums vairākkārt citās spēlēs. Bet kas ir īsti nepatīkami, tad tas, ka spēle ir nu ļoti īsa!

Film Fatale: Lights, Camera, Madness ir svarīgs ne pats spēļu process, bet īpaša spēles atmosfēra. Skaņas ir lieliskas, saundtreks ir lielisks, galvenais ļaundaris ārī ir aizraujoši neparasts, bet atrāšanas vietas izskatās kā sastingušie kadri no vecas filmas.

Kas līdz grafikai, tad tā ir ne īpaši skaidra. Protams, ilustrācijas ir krāsainas, bet spēlei vienalga nepietiek tas īpašs vērienīgums, kurš atšķir patiesi kvalitatīvas spēles,bet gan animācijas, kaut un pieliek kādu šarmu, vienalga paliek, drīzāk, parasta, nekā izcila.

Bet pat par spīti tam ka Film Fatale: Lights, Camera, Madness ― spēle no izlādes “nospēlēšu, vienalga nav ar ko nodarboties”, tā saista ar savējo atmosfēru, bet tas dažbrīd ir nav mazāk svarīgs, ar ko interesanta spēlēšana.